Mūzika kā sirdslieta mūža garumā!

Mūzika kā sirdslieta mūža garumā!

***Dzintars Ķīsis – ilggadējs Ilūkstes Mūzikas skolas direktors, pedagogs, pūtēju orķestru, vokālo  ansambļu dibinātājs un vadītājs – dzimis 1941. gada  15. maijā Rēzeknes rajona Dricānu pagastā. Pārkāpis savu 80 gadu slieksni, aizvien dzīvespriecīgs, ar lielu degsmi nododas jaunu skaņdarbu rakstīšanai, spēlē dažādus instrumentus, kā arī vada Ilūkstes pilsētas pūtēju orķestri „Sēlija”.

***Pēc 2. Pasaules kara – 1946. gadā mazais Dzintars kopā ar vecākiem no Dricāniem pārcēlās uz Krustpils novada Variešu pagastu, mājām „Medņi”, šeit Dzintars uzsāka savas skolas gaitas Medņu septiņgadīgajā pamatskolā. Pēc neilga laika vecāki nolēma atgriezties Dricānu pagastā, uz mājām, kas arī nesa vārdu „Medņi”. Arī šeit Dzintars sāka apmeklēt vēl vienu Medņu skolu, tikai  četrgadīgo pamatskolu. Pēckara gadi nebija viegli, Dzintara vecākiem atkal nācās mainīt dzīvesvietu, un šoreiz ģimene devās uz Viļānu pusi. Dzintars apmeklēja Žogotu pamatskolu. Tēvs Staņislavs strādāja par sagādnieku Viļānos, mamma Apolonija bija prasmīga šuvēja. Ģimenē auga vēl divi bērni. Dzintaram bija māsa Ilga un brālis Osvalds. Jau no agras bērnības Dzintars iesaistījās ģimenes ansamblī. Tēvs labi spēlēja vijoli un akordeonu, mamma spēlēja cītaru, Dzintars bija apguvis 12 basu akordeonu. Mācoties Viļānu vidusskolas 7. klasē, tēvs gadu vadāja Dzintaru uz  Rēzeknes Mūzikas vidusskolu. Kādā dienā tur viņu noskatīja kāds pedagogs no Rīgas E. Dārziņa mūzikas vidusskolas, Dzintaram tika piedāvāts pārcelties uz Rīgu un turpināt mācīties E. Dārziņa mūzikas vidusskolā, apgūstot fagota spēli. Diemžēl Rīgā jaunais, topošais mūziķis saslima, mācības nācās pārtraukt un atgriezties Viļānos, arī finansiālais stāvoklis bija pasliktinājies. 10. klasi Dzintars pabeidza Viļānos, bet 11. klasi jau Daugavpilī. „Mani toreiz ļoti vilka uz mūziku un es iestājos Daugavpils mūzikas vidusskolā” – atceras Dzintars Ķīsis. Daugavpils Mūzikas vidusskolā viņš apguva kordiriģenta mākslu pie slavenās kordiriģentes Terēzijas Brokas. Kā otru specialitāti topošais kordiriģents apguva akordeona spēli. „Mācoties Daugavpils mūzikas vidusskolas 4. kursā, 1962. gadā mani paņēma „krievos”, beidzamo kursu  mūzikas  skolā nepabeidzu, mani aizsūtīja uz Kaļiņingradas apgabalu, trāpījos mūziķos un ielika mūs visus radistu daļā. Veidojām arī ansambli, muzicējām daudz. Spēlēju akordeonu. Tajā laikā man ļoti patika sports, arī pirms armijas spēlēju volejbolu, basketbolu, futbolu, nodarbojos ar vieglatlētiku. Par to, ka es labi sportoju, pēc pavadīta gada radistos, mani pārcēla uz desantniekiem. Dabūju lēkt ar izpletni, apkāries ar visām radiostacijām. Toreiz armijā bija jādien 3 gadi.”

***No dienesta PSRS armijā Dzintars Ķīsis atgriezās 1965. gadā. 1966. gadā, pabeidzis 4. kursu Daugavpils Mūzikas vidusskolā, viņš tika nosūtīts uz Ilūksti: „Atceros, kad pirmo reizi atbraucu uz Ilūksti un sāku strādāt par pedagogu, bija ļoti grūti atrast  dzīvesvietu. Mēs no Daugavpils Ilūkstē ieradāmies trīs jauni speciālisti – es, pianiste un akordeoniste. Abas kolēģes neprata latviešu valodu. Ilūkstes izpildkomitejas priekšsēdētājs V. Kaušelis tikai aiz tā, ka es pratu latviešu valodu, iecēla mani par Ilūkstes Mūzikas skolas direktoru.”

***1968. gadā Dzintars Ķīsis iestājas Latvijas PSR Mūzikas Konservatorijā kordiriģentu specialitātē: „Mans pedagogs bija Gido Kokars. Man par viņu ir tik daudz labu atmiņu. Bet tomēr manī  saglabājies arī kāds liels rūgtums, kas pavada visu mūžu – konservatorijā bija tāds vācu valodas skolotājs Šmits, nekad neaizmirsīšu – viņš nevienu vārdu nerunāja latviski, tikai vāciski, valoda man padevās grūti, un  vācu valodas dēļ mani izmeta no „kondženes”. Es dēļ viņa  nevarēju studēt tālāk, pabeidzu tikai vienu kursu.”  Dzintars Ķīsis atgriezās Ilūkstē. Tajā laikā Ilūkstes  Kultūras namā sāka organizēt dažādus orķestrus un ansambļus: „Man tā lieta ļoti patika, un es biju īstajā vietā un laikā.” 20. gadsimta 60.–80. gados Ilūkstē  tika ļoti  atbalstīta kultūra.

***Mūzikas skolas direktors aktīvi nodarbojās ar futbolu un spēlēja Ilūkstes futbola komandā, vēl bez sporta aktivitātēm viņš ļoti vēlējās iegūt augstāko muzikālo izglītību. Kādā 1975. gada dienā viņa futbola komandas biedrs Vladimirs Kučinskis, kas bija pārcēlies uz dzīvi Ļeņingradā (tagadējā Sanktpēterburgā), zinot, ka viņa draugs vēlas studēt augstskolā mūzikas jomā, Dzintaram atsūtīja „iestāšanās noteikumus”  N. Krupskajas Ļeņingradas Kultūras institūtā. Bija milzīgs konkurss, pretendenti sabrauca no visas lielās Padomju Savienības: „Es neticēju, ka tikšu tur studēt. Es noliku visus eksāmenus, mūzikas lietas man gāja perfekti, no manis pat pamanījās špikot, es iestājos akadēmisko kordiriģentu fakultātē. Institūtā bija 3 fakultātes, tajās mācījās  akadēmiskie kordiriģenti, tautas mūzikas kordiriģenti un režisori. Paralēli akadēmiskā kordiriģenta specialitātei apguvu arī akordeonista specialitāti un papildus vēl paņēmu bazūnes spēli. Mūsu kursā bija ļoti labs koris. Iesaistījās arī topošie režisori, man sanāca kopā studēt ar slaveno ukraiņu izcelsmes krievu aktrisi Ludmilu Gurčenko. Viņai bija kolosāla balss, koncertos viņa bija izcila soliste.” Dzintars Ķīsis neklātienes studijas pabeidza pēc 6 gadiem, bet ar to augsti kvalificētajam akadēmiskajam kordiriģentam nebija gana – 1979. gadā viņš iestājās Daugavpils Universitātes Pedagoģiskajā fakultātē un neklātienē vēl papildināja savas zināšanas kordiriģenta specialitātē, uzsvaru liekot uz bazūnes spēli. Studijas Daugavpils Universitātē viņš uzsāka no 3. kursa un pabeidza 1983. gadā.

***Strādājot par Ilūkstes Mūzikas skolas direktoru, Dzintars Ķīsis Ilūkstē 60. gadu beigās izveidoja pirmo diksilenda ansambli. Tas ir neliels izpildītāju ansamblis, kurā ietilpst trompeteklarnete, trombons, bandžo. Repertuāru parasti veido populāru dziesmu tēmas, liela loma ir improvizācijai. 60. gadu beigās, 70. un 80. gados no Daugavpils rajona Kultūras pārvaldes bija liels atbalsts. Sākās mūzikas skolu filiāļu atvēršana: „Jaunā paaudze nāca spēlēt ar prieku. Man kā mūzikas skolas pedagogam bija obligāti jāvada kāds no pulciņiem, braucot apkārt pa vietējo pagastu skolām. Bija pašam obligāti jādzied korī, dziedāju pie Terēzijas Brokas Skolotāju korī „Latgale” Daugavpils rajona kultūras namā „Vārpa”. Ilūkstes pilsētas izpildkomiteja izgādāja koristiem brīvu vienu dienu, lai varētu braukt uz koncertiem, mēģinājumiem.”  Ilūkstes Mūzikas skolā tika atvērtas vijoles, čella, kokles, klavieru klases. Jaunajās mūzikas skolas filiāles Subatē, Vecsalienā, Silenē, Špoģos, Kalupē bija pāri par 200 bērniem. Ilūkstes Mūzikas skolas direktors pāris reizes gadā apmeklēja visas piecas skolas filiāles, lai pieņemtu eksāmenus un pārskatītu filiāļu darbību.

***Ikdienā strādājot Ilūkstes Mūzikas skolā, Dzintars Ķīsis atceras: „Man ļoti patika pasniegt solfedžo nodarbības bērniem. Katru reizi sagatavoju materiālu. Patika ļoti lasīšana no lapas. Mans „jājamzirdziņš” bija akordi, ķēdītes. Visi jau zināja, ja tiki pie Ķīša uz solfedžo, tad šis priekšmets tiks apgūts ļoti labi. Saka, ka biju ļoti stingrs, bet atceras ar labu prātu.”

***Dzintars Ķīsis ar savu aktīvo darbošanos mūzikā un dziedot korī, izbraukāja daudzas vietas toreizējā Padomju Savienībā, kā arī valstis ārpus tās – Bulgāriju, Vāciju u. c.

***60. gadu beigās viņš izveidoja jaunu pūtēju orķestri. Tajā iesaistījās arī dalībnieki no iepriekšējā orķestra, kas darbojās kopš 1949. gada, bet, laikam ritot, bija pārstājis savu darbību. Bija arī jādod  „PSRS laika nodevas”, orķestris spēlēja gan 1. un 9. maija svētkos, gan  7. novembra „Oktobra” svētkos, spēlējot maršus pa Ilūkstes pilsētas ielām.

***Sākotnēji orķestris saucās „Ilūkstes pilsētas Mūzikas skolas orķestris”: „Man bija tāds uzstādījums, lai orķestrī spēlētu visi mūzikas skolas pedagogi kopā ar saviem audzēkņiem.” Atskatoties mazliet pagātnē, Ilūkstes pilsētai savs orķestris bijis kopš 20. gadsimta 20. gadiem, un tajā spēlēja pārsvarā biedrības „Ilūkstes brīvprātīgie ugunsdzēsēji” pūtēji.

***Laika posmā no 20. gadsimta 60. gadiem līdz 21. gadsimta sākumam Dzintars Ķīsis ir izveidojis vairākus pūtēju orķestrus, kā, piemēram „Zemgale” un „Sēlija”. Orķestri ir uzstājušies Lietuvā, Baltkrievijā, arī Krievijā.

Atceroties kādu kuriozu: „70. gados kolhozā „Zemgale” tika izveidots orķestris, kaut kas līdzīgs diksilendam – klarnete, bazūne, trompete, bandžo. Devāmies uz Lietuvu, Paņevežu. Mēs vēl nezinājām, uz cik lielu pasākumu dodamies, izrādījās, ka mums bija jāspēlē lielā sporta hallē, kurā sēdēja ap 3000 skatītājiem. Protams, bija pārsteigums, nebijām neko tādu gaidījuši. Šajā mazajā sastāvā mēs uzgājām uz lielās skatuves, mums bija sagatavots aranžējums dziesmai „Kur tu teci gailīti”. Mūs pieteica pusi pa lietuviski, pusi pa krieviski. Kaut ko jau bijām samēģinājuši – nospēlē trompete, nospēlē klarnete, man bazūnei  solo – es vālēju vaļā un pēkšņi aizmirstu savu spēlējamo, tāds satraukums, neko darīt, spēlēju jau improvizējot, nevaru apstāties, uz mani jau noskatās caur brillēm ansambļa vadītājs Eduards Draško, es tik turpinu improvizēt,  pēkšņi atceros savu partiju, jau spēlēju pa notīm, tiku līdz kādai 32. taktij, vai pat 64., mana bazūne tik rauj, vadītājs jau norauj brilles, un es sapratu, ka jāapstājas, skaņdarbs lēnām skaisti tika nobeigts, un neviens neko nesaprata, nepamanīja mūsu „aizķeršanos”” – smejoties atceras Dzintars Ķīsis.

***60.–80. gados Ilūkstes Kultūras namā notika daudzi pasākumi un deju vakari, cilvēki tos apmeklēja labprāt. Daudziem mūziķiem un arī pasākumu apmeklētājiem pati tuvākā bija estrādes mūzika – Raimonda Paula, Jāņa Sildega, Ulda Stabulnieka dziesmas un skaņdarbi. „Tikai mums, kultūrniekiem, švaki maksāja, es – Ilūkstes skolas direktors – saņēmu tikai 65 rbļ. mēnesī.  Lai  izdzīvotu, papildus izveidoju pūtēju orķestri Dvietē un vīru vokālo ansambli, bijušajā kolhozā „Zemgale” izveidoju vēl vienu vīru ansambli 12 vīru sastāvā. Dabūjām 1. vietu Daugavpils rajonā. Darbs aizņēma daudz laika, arī brīvdienās un svētku dienās bija jādodas izbraukuma koncertos.”

***Atceroties Ilūkstes Mūzikas skolas pārcelšanos no Ļeņina (tagadējās – Raiņa) ielas ēkas 2. stāva uz Ilūkstes Jezuīta klostera telpām 60. gadu beigās, direktors atceras: „Tur bija kolosāli, vairāk telpu, metru biezas sienas, vienīgais trūkums bija tas, ka spēlējot skaņas gāja caur durvīm. Bija laba krāsns apkure, instrumenti turēja labu skanējumu. Bet tāpat divas reizes gadā saucu skaņotāju.”

***90. gadu sākumā no Ilūkstes Jezuītu klostera ēkas Mūzikas skola tika pārcelta uz bijušo celtniecības kantora ēku.  Ēkas iekšpuse tika pārtaisīta skolas vajadzībām. Visi skolas saviesīgie pasākumi – lielie mēģinājumi, koncerti, izlaidumi notika Ilūkstes Kultūras namā, jo skolai savas zāles nebija. Gan ansambļu, gan vokāli instrumentālo ansambļu mēģinājumi arī notika Ilūkstes Kultūras namā.

***„Tagadējais laiks ir ļoti savāds, uzskatu, ka apmācības mūzikas skolā apgūstamas, tikai mācoties klātienē. Visi spēlējošie orķestrī ir gājuši caur Ilūkstes Mūzikas  skolu.  Man ir viegli strādāt, uzrakstu kādu aranžējumu un orķestranti uzreiz var spēlēt. Mēs bliežam no lapas” – uzsver enerģiskais orķestra Sēlija” dibinātājs un vadītājs.

***„Man patīk bērnu attieksme pret mūziku, pret mākslu kā tādu. Man nekad nav bijis tā, ka nevēlos nākt uz ansambļu mēģinājumiem, bērni paši nāca, un tas man deva gandarījumu un prieku. Un otra puse, kā iepriekš jau stāstīju, es nekad neesmu bijis svešs ar sportu. Esmu bijis Ilūkstes pilsētas čempions galda tenisā, esmu sportojis vairākos sporta veidos. Kad Ilūkstes Mūzikas skola atradās Ilūkstes Jezuītu klostera telpās, tur strādājot, ievēroju, ka audzēkņi  uz mūzikas  skolu brauca no daudzām Ilūkstes apkārtnes vietām, ne tikai nāca mācīties ilūkstieši. Viņiem bija kaut kur jāpaliek, sevi jānodarbina. Nu cik ilgi var sēdēt tas bērniņš uz sola? Klosterī koridors ir garš, nopirku galda tenisu, – kā tikai starpbrīdis, tā visi ierauti galda tenisā, viņi vienkārši rāvās uz klosteri. Man ar bērniem bija noruna, ja viņi nemācīsies, nelaidīšu spēlēt tenisu. Man pretī bija bļāvieni: „Es, skolotāj, iemācīšos!” Tas bija baigi forši” – atceras un pasmaida bijušais Ilūkstes Mūzikas  skolas direktors.

***Uz jautājumu, vai ir viņam bijis arī kāds gados vecāks audzēknis, Dzintaram Ķīsim atbilde ilgi nav jāmeklē:  „Kad mums bija orķestris „Zemgale”, daudz braukājām pa Krieviju, Baltkrieviju, Lietuvu, bija mums savs šoferītis Ildifons Butkevičs, ar „RAF” busiņu viņš mūs izvadāja krustu šķērsu. Vienā dienā viņš saka, ka vēloties spēlēt, es jautāju viņam, vai notis pazīsti, viņš atbild, gan iemācīšoties. Braucienos, kad man kāds brīvs brīdis, viņš klāt un prasa mācīt notis, viņš mācījās cītīgi. Viņam tagad 88 gadi. Viņš iemācījās  spēlēt tubu.”

***Dzintars Ķīsis Ilūkstes Mūzikas skolā nostrādāja par  direktoru un pedagogu no 1966. līdz 2001. gadam, 60. gadu vecumā devās pensijā.

 

***„Lai tie mani mīļie muzikanti, kuri tagad cērt to ceļu, nekad nepamestu mūzikas lauciņu, lai viņi darbotos, neskatoties uz dažādiem dzīves apstākļiem, kas mūs piemeklē. Lai orķestrantiem visu laiku labi skanētu instrumenti, lai visiem būtu stipra veselība un būtu iespēja nākt klātienē mācīties un spēlēt! Lai jaunajiem mūziķiem mūzika būtu sirdslieta, lai tas būtu kā aicinājums darīt un kādreiz ar laiku veidot savus orķestrus un ansambļus!” – novēl Dzintars Ķīsis.

 

Augšdaugavas novada pašvaldības

Ilūkstes pilsētas administrācijas

sabiedrisko attiecību speciāliste

Aija Piļka


Mūzika kā sirdslieta mūža garumā!
Mūzika kā sirdslieta mūža garumā!
Mūzika kā sirdslieta mūža garumā!
Mūzika kā sirdslieta mūža garumā!
Mūzika kā sirdslieta mūža garumā!
Mūzika kā sirdslieta mūža garumā!
Mūzika kā sirdslieta mūža garumā!
Mūzika kā sirdslieta mūža garumā!
Mūzika kā sirdslieta mūža garumā!