Bebrenes dzirnavas

Bebrenes dzirnavas

Bebrenes dzirnavu šūpuļdziesma

Laukakmeņu mūris, seni koka dēļi, savdabīgs interjers un īpašā miltu smarža – tās ir Bebrenes dzirnavas, kurās ielūkoties tiek laipni aicināts ikviens pagasta viesis. Lai arī dzirnavu gaņģos miltus jau sen vairs nemaļ, tie ik pa laikam iedūcas gluži kā šūpuļdziesma no tālās pagātnes. Vietējais meldergariņš Līga Pauļuka sagaida ciemiņus, aizraujot ar stāstījumu par to, kas reiz bija un ir.

No graudiem līdz kultūrai

Dzirnavas atrodas bijušajā Bebrenes muižas magazīnas klētī, kura celta 1836. gadā, bet par dzirnavām pārtaisīta 1928. gadā. Dzirnavas atvēris tolaik populārs un turīgs dzirnavnieks Indriķis Stukulis, kuram piederējušas dzirnavas arī citviet Latvijā, piemēram Zasā, stāsta Līga Pauļuka. Tās tikušas darbinātas ar diviem sūcgāzes motoriem. “Izrādās, tie divi metāla konstrukcijas dzinēji tika baroti ar petroleju, un degšanas rezultātā radās gāze, kura iedarbināja visus dzirnavu gaņģus un vaļķus,” skaidro Līga. Te tika malti milti, darbojās grūbu gaņģi, vilnas un koku apstrādāšanas mašīnas un pat tika ražota elektrība apkaimes mājām.

Dzirnavas turpināja malt arī padomju gados, bet jau neatkarīgajā Latvijā to darbības laiks nebija ilgs. Pamestā ēka pamazām sāka grūt un tās viducī jau drīz vien līgojās bērzu birztaliņa.

“Paldies pēdējam dzirnavu saimniekam, ka viņš pieņēma acīmredzot ļoti prātīgu lēmumu un šo ēku uzdāvināja pašvaldībai, kurai savukārt ar projektu naudiņām bija iespēja to atjaunot,” saka Līga.

  1. gadā sākās dzirnavu atjaunošana Bebrenes amatniecības un vēstures centra vajadzībām – kultūrvēsturisko priekšmetu, lauksaimniecības un antīkās tehnikas kolekciju eksponēšanai, vietējo amatnieku un mākslinieku radošajām darbnīcām un pašu bebreniešu kopā sanākšanai un savu prasmju rādīšanai. Dzirnavās ik gadu notiek dzejas dienu pasākumi, te vienmēr var aplūkot kādu gleznu vai fotogrāfiju izstādi, pat notiek teātra izrādes.

Vējo senatnes smarža

Dzirnavu iekšpusē saglabājusies daļa darba iekārtu, tostarp vēsturiskais kļavas koka zobrats. Līga uz mirkli nozūd blakustelpā “sarunāt ar dzirnavnieku, lai iedarbina dzirnavas”, un jau pēc mirkļa viss sāk griezties, rūkt un klabēt. Mūsdienās dzirnavas tiek darbinātas ar elektrību, graudi netiek malti, toties tiek panākta īstā noskaņa.

Otrajā stāvā laiks, šķiet, ir apstājies, jo telpa nav pārveidota. “Mēs neesam iztīrījuši to pēdējo graudu vai miltu putekli, lai viss paliek un lai smarža turpina vējot gaisā,” saka dzirnavu gide un stāsta, kā savulaik maisi ar graudiem pa lūku ar ķēdi tika uzvilkti augšā, tālāk graudi tika izbērti īpašās atverēs grīdā un nonāca maltuvē.

Telpu rotā senas fotogrāfijas, kurās redzami ļaudis, kas zirga ratos uz dzirnavām atveduši graudus malšanai. Vienā no fotogrāfijām var atpazīt aiz loga redzamās kļavas, turpat joprojām stāv arī vecā zirgu slita. No kādas fotogrāfijas pretī lūkojas jauna sieviete un viņai apkārt vīri balti noputējušās drānās, tā ir meldera meita, kurai tēvs uzticējis tolaik uzraudzīt dzirnavas. Arī pašai Līgai dzirnavas ir bērnības atmiņu apvītas, jo savulaik braukusi līdzi savam tēvam uz dzirnavām malt graudus. Mazs meitēns būdama, Līga vērojusi, kā maisus ceļ augšā un kā graudi sabirst miltos.

Līga zina stāstīt, ka dzirnavās reiz atradusies arī kokzāģētava, vilnas kārstuve un pat smēde. Par pēdējo liecinot nomelnējušie stūri vienā no pirmā stāva telpām.

Priekštelpā skatu piesaista kāda sena interesanta mēbele – sienā iebūvējama milzu bufete. Līga stāsta, ka šī mēbele te nonākusi no baznīcas, kur tā kādreiz atradusies zakristejā, bet pēc remonta tai vairs baznīcā vieta neatradās. Taču Līga domā, ka vēl senāk šī mēbele baznīcā visticamāk nonākusi no Bebrenes muižas, par to ieminējies arī kāds dzirnavu viesis, kam ir saistība ar restaurāciju. “Tas pavisam noteikti varētu būt, jo muiža un baznīca mums ir bijušas ļoti tuvu saistītas. Katoļu ticība, kas valdījusi arī tajos laikos Bebrenē, bija ļoti tuva arī mūsu muižniekiem,” saka Līga.

Dzirnavu pirmajā stāvā blakus izstāžu zālei atrodas arī neliela telpa  suvenīriem un vietējo amatnieku darbiem. “Mums ir gan savs podnieks, gan karošu meistars, ir kundzes, kas auž lupatu deķus. Mums ir sava sietspiedes darbnīca “Sēļu vārdi”. Ikreiz lepojamies ar recepšu grāmatu “Ceļojums ar Sēlijas garšu”, ko izdevušas biedrības “Sēlenes” aktīvās dāmas. Tāpat suvenīru skapī redzam ķiplokus un to izstrādājumus, piemēram, ķiploku čipsus. Te var atrast visu, ko vien sirds kāro,” Līga mudina aplūkot vietējos labumus.

Seno lietu krātuve

Ar to ekskursija nebeidzas, un gide vedina ielūkoties vēl kādā telpā, tikai piekodina ienākot noliekties, jo durvju aile ir gana zema. Skatam paveras neparasta darba rīku un tehnikas ekspozīcija, kas ierīkota dzirnavu paspārnē.

Te var aplūkot vecas automašīnas, ko daudzi vēl atmin kā sava vectēva pirmo braucamrīku. Turpat arī veci mopēdi un motocikli, sējmašīna un dampis, dažādas zirglietas un saimniecības piederumi, kas savulaik kalpojuši vietējo ļaužu ikdienā. Daudzas lietas savulaik atradis un dāvājis profesors Henriks Strods. “Zemnieku bērniem ir interesanti aplūkot, ar kādu tehniku zemi apstrādāja viņu senči, kaut vai šī sējmašīna. Mūsdienās tehnika ir moderna un viss datorizēts, taču pati tehnoloģija vairāk vai mazāk ir līdzīga,” stāsta Līga. Dažkārt apmeklētāji atzīst, ka arī viņiem kaut kur šķūnītī mētājas līdzīgas vecas lietas. Līga aicina tās nest uz dzirnavām, kur vietas vēl esot gana, turklāt te viss tiks saglabāts un restaurēts.

Līdzās dzirnavu kolekcijai var aplūkot arī vecu tehniku no kādas privātas kolekcijas. “Manuprāt šis ir tas labais piemērs, kad ir prieks un gandarījums gan saimniekam, gan arī viesiem, kuri var apskatīties pilnīgi bez maksas kaut ko diezgan ekskluzīvu,” teic gide.

Blakus dzirnavām atrodas muižas parka lielais dīķis, no kura ņemts ūdens gan muižas, gan dzirnavu vajadzībām. Dīķī zivis makšķerējuši un peldējušies dzirnavnieka Stukuļa ievērojamie viesi – rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš, dzejnieks Antons Austriņš un gleznotājs Oto Pladers. Līdzās dzirnavu ēkai ir saglabājusies arī dzirnavnieka dzīvojamā māja. Tā gan ir daudz sliktākā stāvoklī un pagaidām tās atjaunošana neesot plānota. Ēkai ir interesanta arhitektūra, ar otrā stāva izvirzījumu uz ārpusi, kaut kas līdzīgs esot redzēts Kurzemē. Viss dzirnavu komplekss ir vērtīgs Bebrenes vecās koka arhitektūras būvniecības paraugs, kas bagātina Bebrenes muižas apbūvi un ir viens no nedaudzajiem industriālā mantojuma objektiem novadā.

Ja vēlaties piedzīvot seno dzirnavu burvību, laiks doties uz Bebreni!

Teksts, foto: Inese Minova


Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes dzirnavas