Nu, jau veselu gadu esam vadījuši citādākā realitātē nekā pirms 24. februāra. Nenoliedzami, ka tas skāris ikvienu no mums. Laikam, šajās 365 dienās katrs no mums ir izvērtējis savu personīgo un subjektīvo sajūtu, kā šajos jaunajos apstākļos esam atraduši iespēju eksistēt un domāt. Pie kā tveramies laikā, kad karš ir gandrīz tepat aiz namdurvīm un daudzi sev jautā – ko es daru, jūtoties vainīgs par to, ka nevaru izdarīt neko vairāk? Daudzi no mums lej ierakumiem sveces, daudzi auž maskēšanas tīklus, citi piedalās protesta akcijās. Šēderiete Dzintra Ozola ada vilnas zeķes. Vienkārši tāpat. Pati par sevi. Neviena neaicināta. Vilnas zeķes Ukrainas karavīriem. Dziļi naktīs, kad ir apdarīti plašās lauku saimniecības darbi un darbiņi. Kad saime jau sen atpūšas un redz otro sapni, Dzintras kundzes rokās turpina ņirbēt raibie dzīparu pavedieni un top gan dzijas skaistums, gan dzīparos ieaustās labās domas. Dzintras mājas atrodas dziļos laukos, kādus sešus kilometrus no pagasta centra. Ziemā, it sevišķi pēc biežajiem sniegputeņiem, iziešana no mājām ir problemātiska. Varbūt tapēc, pašas Dzintras, dienas kārtība ir pakārtota televīzijai, skatoties reportāžas no kara darbības vietām Ukrainā.
Dzintras Ozolas kundze turpina:” Laikam pirmo reizi savā dzīvē par kaut ko, kas it kā ir tik tālu no manis, tik personīgi pārdzīvoju. Varbūt tas ir personības briedums. Nezinu. Ir bijuši citi kari, bet šis satriec, kaut kā ļoti personīgi. Lai tiem karavīriem, kas nēsās manis adītās zeķes vismaz ierakumu dubļos būtu siltas kājas”. Un šādu zeķu pāru jau ir aizsūtīti divi desmiti.
Es savukārt, atceros mūsu tikšanos pagājušā gada pavasara talkā, kad mēs Lašu mācītājmuižas gatvē stādījām Glika ozolus. Tad Dzintras kundze pasniegdama šampanieša pudeli teica:
”Stādot ozolus Latvijas zemē, mums ir jāuzsauc tosts par godu ozolu stiprumam. Bet mēs to šodien nedarīsim, jo kaimiņos ir karš.To darīsim tad, kad Ukrainā iestāsies miers”. Sampanieša pudele līdz šim tā arī stāv neatvērta. Mūsu tautā pastāv ticējums, ka katra gaiša doma un gaišs novēlējums piepildīsies, ja mēs visi šos labos vēlējumus domās sūtīsim tautai, kuras zemē šobrīd tiek izlietas asinis, jo tas karavīriem dos papildus spēkus. Arī Dzintras Ozolas labajām domām un vilnas zeķēm no dziļajiem laukiem tālājā Latvijā. Noslēdzot šīs pārdomas, prātā nevilšus ienāca doma, ko kādreiz izlasīju filoloģes Lidijas Ginzburgas grāmatā “Blokādes cilvēka piezīmes” – vērojumus, kā karš un nāves tuvums izmainīja cilvēka dzīvi Ļeņingradas blokādes laikā. Viņa raksta: “Cilvēki skrien pa apli un nespēj nokļūt līdz realitātei. Viņiem šķiet, ka viņi karo, bet tā nav taisnība. Karo tie, kuri ir frontē. Viņiem liekas, ka nekaro, bet arī tā nav taisnība. Jo viņi dara to, ko pienākas darīt šajā karojošajā pilsētā – uztur to pie dzīvības.”
Miervaldis Brodovs