25. martā visā Latvijā tika pieminēti 1949. gada traģiskie notikumi, kad 42 125 Latvijas iedzīvotāju tika izsūtīti mūža nometinājumā uz Sibīriju. Represijas skāra arī Latgales ļaudis, no bijušā Ilūkstes un Daugavpils apriņķa tika deportēti vairāki tūkstoši nevainīgu cilvēku. Viņu vidū bija māmiņas ar zīdaiņiem, bērni un sirmgalvji, kurus padomju vara uzskatīja par tautas ienaidniekiem.
Baltijas valstīs padomju okupantu vara īstenoja deportācijas akciju “Krasta banga”, kuras laikā no visas Baltijas tika izsūtīti 95 000 iedzīvotāju. Tas bija turpinājums jau 1941. gadā notikušajām deportācijām, kad no Latvijas tika izsūtīti vairāk nekā 15 400 iedzīvotāju.
Godinot komunistiskā terora upurus, notika aizlūgums arī Ilūkstes Vissvētākās Jaunavas Marijas Romas katoļu baznīcā un svētbrīdis pie pieminekļa represētajiem.
 |
 |
Tā laika traģisko notikumu aculiecinieku kļūst arvien mazāk, pamazām šo cilvēku atmiņas reizē ar pašiem aiziet mūžībā. Daži, kas izvesti, būdami vēl mazi bērni, vai jau dzimuši izsūtījumā, pulcējās piemiņas brīdī, lai noliktu ziedus un iedegtu sveces par tiem, kas neatgriezās no izsūtījuma. Godināt represētos ieradās arī bērnudārzu un skolu audzēkņi.
Uzrunājot klātesošos represētos, Augšdaugavas novada domes priekšsēdētaja vietnieks Vitālijs Aizbalts atzina, ka katrai paaudzei ir gadījies nest savu slogu, izcīnīt brīvu Latviju, bet viņiem par nožēlu bija jādodas uz Sibīriju: “Daudzas dzimtas to pieredzēja. Arī mans vectēvs bija šajos sarakstos. Paldies Dievam, viņš tajā laikā bija atstājis mājas un palika šeit, Latvijā, bet lopi, kūts un šķūnis tika pārvērsti par kolhoza īpašumu, arī 44 ha zemes tika atņemti. Tā okupanti izrēķinājās ar tiem, kas kopa un mīlēja savus laukus, mūsu mīļo Latviju.Šodien es noliecu galvu jūsu priekšā. Jūs esat izdarījuši to, bez kā droši vien nebūtu bijis 4. maijs un mēs šodien nedzīvotu brīvā Latvijā.”
Viņš aicināja jauniešus aktīvi darboties jaunsardzē, stāties zemessardzē, jo tieši jauniešiem būs lemts nosargāt brīvību, par kuru cīnījušās iepriekšējās paaudzes.
 |
 |
Ir svarīgi nekad vairs nepiedzīvot šādus traģiskus notikumus un svarīgi ir tos nekad neaizmirst. Tāpēc Ilūkstes Rainas vidusskolas jaunieši tika aicināti uz tikšanos ar represētajiem, lai dzirdētu šos stāstus no tiem, kas paši piedzīvojuši deportācijas.
Katram represētajam ir savs skaudrs stāsts par ģimenes izvešanu. Viktors Jasiņavičs jau dzima izsūtījumā un par izvešanu zina stāstīt no vecāku atmiņām. Viņa vectēvs bijis turīgs zemnieks, tas arī bija par iemeslu ģimenes izsūtīšanai.
“Kā mani vecāki nonāca Sibīrijā? Blakus vectēvam dzīvoja viņa brālēns, kuram bija tikai 3,5 ha, viņš skaitījās nabags un strādāja pie vectēva. Vectēvs viņam deva graudus, zemi apstrādāja, palīdzēja kā radiniekam. Kad ienāca Padomju savienības armija, daudzi cilvēki nonāca Sibīrijā, jo vai nu kāds kaimiņš vai radinieks “nostučīja”, un “ciemiņi” jau bija klāt, deva dažas stundas laika paņemt visu nepieciešamo un uzreiz taisnā ceļā uz turieni.”
Represiju laikā tika izšķirtas daudzas ģimenes, kāds palika Latvijā, cits nomira ceļā. Tikai daļai laimējās atgriezties dzimtenē. Stanislavs Krapāns savu māsu satika vien pēc atgriešanās no izsūtījuma. Viņš atzīst, ka vissāpīgāk bija tieši vecākiem, jo viņiem bija jāšķiras no mājām, no dzimtenes un tuviniekiem. “1948. gada novembrī dzima māsa. Izveda 1949. gada martā, viņai bija trīs mēneši. Visus, kas bija šajā mājā – mammu, tēti, vecmammu, tanti un mazo māsiņu – aizveda uz Dvietes pagastmāju. Okupanti teica: “Ko atvedāt tās vecās tantes, nav vajadzīgas!” Tās palaida mājās,” stāsta Stanislavs. Viņa vecmammai ļāva doties mājās, taču viņa paņēmusi līdzi arī mazmeitiņu, jo bija nobažījusies, ka mazais bērns neizturēs tālo ceļu. Neviens arī nav zinājis, kurp tieši viņus vedīs.
 |
 |
Pavisam mazs zēns būdams, uz Sibīriju tika izsūtīts Indras Madarnieces tēvs ar mammu. Viņi bija krituši nežēlastībā, jo mamma bija ieprecējusies leģionāra ģimenē. Vectēvs mazdēlam ielicis mētelīša kabatā zemes sauju, ko mamma piesegusi ar sava krekla strēmeli, lai pārbaudes laikā to neviens neizkratītu laukā. Šo zemes sauju viņi glabājuši visu izsūtījuma laiku un atveda mājās, lai izkaisītu uz tuvinieku kapu kopiņām.
“Zemes sauja, kurā nevar ne maizi iesēt, nevar iebērt puķu podā, tā ir tikai sauja. Bet cik ap to sauju ir cilvēku sāpju, siltuma, maiguma, mīlestības. Atvest atpakaļ to zemi, kad bija jādomā par izdzīvošanu, par jebko citu, tikai ne to, kā pasargāt šo sauju zemes. Bet manai vecmammai tas bija ļoti svarīgi, lai šo sauju neatņemtu, kad viņus pārbaudīja stacijā,” stāsta Indra.
Valentīnas Gaudzejas ģimene tika brīdināta par izvešanu, tāpēc vecāki jau gatavojās, sacepa maizi un sažāvēja speķi līdzņemšanai. Valentīnai tobrīd bija septiņi gadi, māsai deviņi, brālim divarpus, bet jaunākajam brālim vien pusotra gada. Mammas māsīcas, kas dzīvojusi pie viņiem, ietina mazo brālīti segās un noslēpa mežā, tā viņš palika Latvijā, jo garo ceļu diez vai būtu izturējis.
Valentīna atceras lopu vagonu ar diviem plauktiem. Kāda sieviete tik ļoti rāvusies pie loga, ka to nejauši izsita, tāpēc vagona svilpojis vējš. “Kāds vecs vīrs nomira ceļā, viņu kaktā turēja, kamēr sāka smirdēt, tad kaut kurā pieturā iznesa ārā,” atceras represētā. Ģimene nonākusi Omskas apgabala Meškovas ciemā. Tēvs bija galdnieks, mamma paņemta darbā par apkopēju skolā. Ar laiku tēvs uzcēlis māju, ko dalījuši uz pusēm ar radiem. Valentīna sākusi iet skolā, ātri iemācījusies krievu valodu. “Latviešu valodu iemācījos no tā, ka vecmamma mums sūtīja paciņas, un tur bija avīzes, tās es visu laiku lasīju. Vecmammai pastāvīgi rakstīju vēstules un tā es iemācījos latviešu valodu.”
Būdami bērni, viņi sūtīti darbā uz ķieģeļu cehu, vilkuši no cepļa karstos ķieģeļus, bija tveice un rokas dega. Pēc darba bērni skrējusi peldēties uz Irtišas upi. Viņa atzīst, ka viss smagums gūlās uz vecāku pleciem, bet bērni ātri visam pielāgojās, pat iemanījās draiskoties. Pēc atgriešanās viņus Latvijā sauca par fašistiem, taču Valentīna visu laidusi gar ausīm, jo galvenais bijis atgriezties mājās.
Klātesošie jaunieši ar lielu interesi klausījās dzīvās vēstures stundu. Savukārt represētie aicināja jauniešus aizdomāties par savstarpējām attiecībām, cieņu citam pret citu, mīlēt savu valsti un zināt tās vēsturi.
Teksts, foto: Inese Minova
Vairāk lasīt augšdaugavasnovada mājaslapā