Ikdienas steigā mēs neaizdomājamies un nenovērtējam visu to, kas mums ir dots. Mums ir dažādas vēlmes, mērķi, sapņi, bet dažreiz neatkarīgi no mūsu iegribām, dzīves vietas, izglītības, bagātības, sociālā stāvokļa, atrašanās vietas viss var ļoti ātri mainīties, viss sabrukt, kā skaists kāršu namiņš.
Latvijas Sarkanā Krusta projekta “Atbalsts Ukrainas civiliedzīvotājiem Latvijā” ietvaros Bebrenes vispārizglītojošās un profesionālās vidusskolas dienesta viesnīcā notika vakara aplis “Dzīve pirms un tagad”, kurā piedalījās arī Ukrainas civiliedzīvotāji no Slavjanskas, kas par pašreizējo savu dzīves vietu ir izvēlējušies mūsu novadu. Viesi jauniešiem pastāstīja par savu dzīvi Ukrainā, par darbu, interesēm, par nepiepildītiem sapņiem, par pārdzīvoto 2014.gada karā un tagad, kādi pārbijušies un noguruši viņi atbrauca uz Latviju. Jaunieši ar interesi klausījās un uzdeva jautājumus. Pēc pasākuma viņi atzina, ka ukraiņu stāsti bija interesanti un lika aizdomāties par daudzām lietām, kas ir pašsaprotamas, bet nevar apjēgt to, ka mūsdienu jaunietis, kuram ir tikai 18 gadu, jau ir piedzīvojis divus karus.
Savā darbā, satiekoties ar Ukraiņu civiliedzīvotājiem un apciemojot viņu ģimenes, esmu sajutusi šo cilvēku sirds siltumu, viesmīlību, atsaucību, atklātību un sirsnību, kaut gan katram, kurš pametis savu valsti, ir palikušas kara šausmu atmiņas, kas viņus pavadīs visu atlikušo mūžu.
Sarunās ar Ukraiņu civiliedzīvotājiem dzirdēju šādus apgalvojumus: “ Katru dienu sazvanāmies ar kaimiņiem, ja kādu dienu nevaram sazvanīt, tas var nozīmēt, ka mūsu mājas vairs nav./ Pilsētā trauksmes signāls no sākuma skanēja reti, mēs skrējām uz pagrabu, bet vēlāk sāka skanēt biežāk un biežāk. Tas bija ļoti nomācoši un biedējoši./ Mēs braucām mašīnā, bija ļoti bail, nakšņojām tikai vietās, kur bija lielās pārvadājamās mašīnas, savai mašīnai noņēmām numurus./ Pagrabā sēdējām 2 nedēļas, kamēr beidzās pamperi un bērnu pārtika. Labi, ka mūsu bērns to visu neatcerēsies./ Mums bija darbs, māja, otru cēlām dēlam, tagad mums nav nekā./ Pārpildītā vilcienā, stāvot kājās, braucām 10 stundas, tas bija ļoti grūti. Bērni gulēja uz grīdas./ Krematorskas stacijas traģēdijā gāja bojā 14-gadīga meitene, viņa bija ļoti apdāvināta māksliniece./ Braucām vilcienā, kurš bija pārpildīts. Naktī lauka vidū vilciens apstājās, pazuda gaismas, un tad sāka mūs no lidmašīnas bombardēt, mums bija ļoti, ļoti bail.”…
Sargāsim savu un mūsu mīļo un dārgo dzīvības trauslo pavedienu, kas mums ir katram dota tikai vienu reizi. Lai šajā brīnumu gaidīšanas laikā burvība slēpjas sirds siltumā un mīlestībā! Lai miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts!
Ērika Naglinska – Latvijas Sarkanā Krusta Augšdaugavas komitejas izpilddirektore
