***Kamaniņu braucējs, bobslejists Agris Elerts dzimis 1967. gada jūnijā Ilūkstē. Pēc valsts neatkarības atgūšanas arī Latvijas sportistiem bija iespēja piedalīties ziemas Olimpiskajās spēlēs pēc vairāk nekā 50 gadu pārtraukuma. Agris Elerts bija tieši to sportistu pulkā, kuri 1992. gadā iesoļoja XVI ziemas olimpisko spēļu stadionā Albērvilā, Francijā, kur izcīnīja 13. vietu kamaniņu sportā vīriešu vieninieku sacensībās. Agris piedalījās arī 1994. gada XVII ziemas olimpiskajās spēlēs Lillehammerē, Norvēģijā un Latvijas komandas sastāvā izcīnīja 18. vietu starp pasaules labākajiem kamaniņu braucējiem.
***Kopumā viņš 29 reizes ir startējis Pasaules mēroga sacensībās, kurās augstākais sasniegums ir 1. vieta komandu stafetē 1991. gadā Vācijā, Altenbergas trasē. Individuāli augstākais sasniegums ir izcīnītā 3. vieta Pasaules kausa izcīņas posmā 1992. gadā Leikplesidā, ASV.
***Līdz Latvijas neatkarības atgūšanai Agris Elerts 33 reizes ir startējis PSRS visaugstākā līmeņa sacensībās – čempionātos un kausa izcīņās, 11 reizes kāpjot uz goda pjedestāla. Augstākie sasniegumi bija uzvara kausa izcīņas posmos, uzvara Tautu spartakiādē un vicečempiona tituls. Agris Elerts bija Latvijas PSR čempions jauniešu vidū un četrkārtējs Latvijas PSR čempions starp pieaugušajiem. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas viņš 4 reizes bija izcīnījis Latvijas Republikas čempiona titulu un 9 reizes uzvarējis Latvijas kausa izcīņās. Dienējot PSRS bruņotajos spēkos, Agris pārstāvēja Igaunijas komandu, divas reizes izcīnot Igaunijas čempiona titulu.
***Pēc ziemas olimpiskajām spēlēm 1994. gadā Agris Elerts izmēģināja savus spēkus bobslejā, braucot gan divvietīgajās, gan četrvietīgajās bobsleja kamanās, būdams pilots. Kamaniņu sportā iegūtā pieredze ļāva 1995. gadā veiksmīgi izcīnīt 3. vietu Latvijas čempionātā, kas deva iespēju pārstāvēt Latvijas bobsleju Pasaules un Eiropas kausa sacensību posmos. Nozīmīgākais sasniegums – Vācijā, Kenigzes trasē izcīnītā 7. vieta bobsleja divnieku sacensībās.
***Pilskalnietis Agris Elerts ir vienīgais sportists bijušajā Daugavpils rajonā (tagadējā Augšdaugavas novadā), kurš 20. gadsimta 90. gados divas reizes pārstāvējis Latviju ziemas Olimpiskajās spēlēs.
Kāda bija Jūsu bērnība, skolas laiks?
***Esmu vietējais – no Ilūkstes puses. Mani vecāki Anna un Alfrēds Elerti nākuši no Pilskalnes un Šēderes puses. Mācījos Ilūkstes 1. vidusskolā. Skolā sāku iet 1974. gadā. Biju traks puika, mācījos puslīdz labi. Sanāca daudz sportot. Darīju jebko – skrēju, lēcu, metu, spēlēju hokeju, futbolu. Man patika visi sporta veidi – gan vasaras, gan ziemas. Tā bija savā ziņā cīņa par kādiem saviem mērķiem, nemitīga sacensība. Tu biji savādāks nekā citi. Visvairāk tas bija jūtams personīgajā izaugsmē. Es sadzirdēju par XIII ziemas olimpiskajām spēlēm, kas notika Leikplesidā, ASV, un mani iespaidoja kamaniņu braucēja no Talsiem Vera Zozuļa, kura toreiz startēja PSRS izlases sastāvā, izcīnot olimpisko zelta medaļu, kā arī kamaniņu braucēja no Cēsīm Ingrīda Amantova, kura toreiz arī startēja PSRS izlases sastāvā, izcīnot olimpisko bronzas medaļu. Pirmo reizi uzzināju par kamaniņu sportu pasaulē, daudziem nebija nojausmas, kas tas ir par sporta veidu.
INTERESE PAR KAMANIŅU SPORTU
Kā nokļuvāt līdz „īstajām kamaniņām”?
***Uzzinot pirmo reizi par kamaniņu sportu, daudz domāju. Toreiz man bija 13 gadi. Man nebija galīgi nojausmas par šo sporta veidu. Bet man taču pie mājas lieli kalni – vislielākie pasaulē, un es pa tiem braukāju ar ragavām ļoti bieži, bet tā braukšana ar kamaniņām, kā izrādījās vēlāk, ir daudz savādāka, un manus kalnus pie mājām pārspēj daudz lielāki kalni. Kādā laikrakstā ieraudzīju sludinājumu, ka Murjāņu Sporta skolā kamaniņu sporta klasē tiek uzņemti jauni audzēkņi, šī sporta veida aktīvisti, entuziasti. Bez vecāku, bet ar māsas palīdzību, kā varēdams, ar vilcienu un autobusu aizbraucu līdz Murjāņiem. Pēc 7. klases pabeigšanas pavasarī aizbraucu iestāties Murjāņu Sporta skolā. Bija jāizpilda dažādi normatīvi. Tur nepaliku nepamanīts. Tajā lakā daudzas sporta biedrības – „Darba rezerves”, „Vārpa”, „Daugava” – sporta skolā noskatīja sev jaunos sportistus, kuriem varētu sniegt dažāda veida atbalstu. Biedrībām bija finanšu resursi, varēja nodrošināt sportistiem materiālo bāzi treniņiem. Biedrības to varēja atļauties, jo tika saņemts liels atbalsts no Padomju Savienības dažādām sporta iestādēm. Biedrība „Darba rezerves”, kas bija ļoti spēcīga starp daudzām citām biedrībām, uzrunāja mani vasarā, pirms vēl biju rudenī sācis mācīties Murjāņu sporta skolā.
***Es devos uz nometnēm Rīgā un Cēsīs, kopā trenējos ar citiem biedrībā uzņemtajiem jaunajiem sportistiem. Murjāņu Sporta skolā neuzsāku mācīties, jo biedrība paņēma mani savā paspārnē. Atgriezos Ilūkstē pabeigt 8. klasi un visu mācību gadu braukāju uz vasaras un ziemas nometnēm. Tālāk manas mācību un sporta gaitas turpinājās Rīgā. Biedrība „Darba rezerves” bija profesionālo skolu sistēmā. Pēc 8. klases es sāku mācīties Rīgas Profesionāli tehniskajā skolā par auto remontatslēdznieku un paralēli caur biedrību sāku piedalīties treniņnometnēs jau ar profesionālajiem jaunajiem sportistiem, kurus arī atbalstīja šī biedrība. Es kļuvu viens no viņiem. Esot šajā mācību sistēmā, es varēju gan mācīties, gan sportot. Es biju nokļuvis starp augsta līmeņa jaunajiem sportistiem.
Kas bija vissmagākais toreiz, nokļūstot citā vidē un dzīvojot citā ritmā, nekā bija ierasts pirms tam?
***Pats smagākais bija 14 gados aizbraukt no mājām, atstāt visu, kas ir tuvs, pazīstams. Tā sajūta nepameta daudzus garus gadus.
Kādas bija sajūtas, pirmo reizi uzkāpjot uz kamaniņām?
***Manas domas mainījās par to, ka pie manām mājām gan nav vislielākie kalni, kuros uzkāpjot, pārredzama visa apkārtne līdz horizontam. Kad treniņnometnes laikā aizbraucu uz Murjāņu trasi, ieraudzīju, ka tā nav sniega, bet ledus trase, un tas stāvums un ātrums man gandrīz lika griezties atpakaļ un braukt mājās, bet tomēr es nebiju radis padoties, es paliku.
Kas sportistiem gādāja kamaniņas? Katram bija savas individuālas kamaniņas?
***Šī sporta veida tehniskā bāze nebija industrializēta un izvērsta plašā mērogā. Kamaniņas Padomju Savienībā tika ražotas uz vietas. Tās sportistiem piegādāja ar biedrību starpniecību. Kamaniņas tika būvētas individuāli katram kamaniņu braucējam. Kad aizbraucām uz sacensībām uz Rietumiem, tad mūsu kamanas varēja pielīdzināt „žigulim”, tur visi brauca ar „mersedesiem”. Līdz ar to toreiz tie rezultāti nesanāca tik labi kā vēlētos, jo pievīla tehnika. Tagad palīdzu kamaniņu sagatavošanā Latvijas komandai pirms došanās februārī uz ziemas olimpiskajām spēlēm Pekinā.
CEĻŠ LĪDZ PIRMAJĀM ZIEMAS OLIMPISKAJĀM SPĒLĒM
***Pirmās sacensības sākās jau treniņnometnēs, kad bija jāapgūst ziemas trases. Vēlāk sacensības notika starp sporta biedrībām, kas aizveda līdz Latvijas PSR mēroga sacensībām, kurās bija iespēja sevi pierādīt, lai nokļūtu PSRS augsta līmeņa sacensībās, kā arī startēt ārzemēs, pārstāvot PSRS izlasi. Ceļš līdz ziemas olimpiskajām spēlēm ilga no 1981. līdz 1992. gadam.
Pastāstiet par pasaules apceļošanu caur treniņiem un sacensībām!
***Īpaši ceļojumi bija pa Padomju Savienību, apgūstot daudzas trases, pie reizes redzot daudz skaistu vietu plašajā Krievijā. Trases, kurās trenējos, bija Sankt-Pēterburgā, Maskavā, Urālos, Sibīrijā – Bratskā pie Baikāla ezera, Krasnojarskā. Uz Sibīriju braucām parasti vismaz 30 cilvēki. Padomju Savienību izbraukāju ļoti daudz. Ceļošana mums bija pārnestā nozīmē – tas bija smags darbs. Bijām daudzi, kas trenējāmies trasēs PSRS robežās, bet tikai ļoti mazai daļai, ieskaitot mani, sanāca nonākt Rietumos. Nācās arī dienēt Padomju Savienības armijā. Nodienēju Igaunijā, braukājot uz dažādām sacensībām. Pārstāvot Igaunijas PSR, kļuvu par daudzkārtēju Igaunijas čempionu. 1987. gadā atgriežoties no armijas, es pārgāju uz Latvijas PSR kamaniņu braucēju komandu. Man bija 20 gadi, kad 1988. gadā man izdevās iekļūt PSRS izlasē. Kamaniņu vieniniekos parasti Padomju Savienību pārstāvēja četri cilvēki. PSRS izlases struktūra bija tā, kas deva iespēju sportistam tik tālāk savā karjerā, nodrošināja dalību sacensībās starptautiskajā telpā. Esot profesionālam sportistam, ne par ko nevajadzēja satraukties, viss bija nodrošināts. Tas bija liels jaunums tikt ārpus PSRS robežām uz dažādu pasaules kausu sacensībām ārzemēs. Pirmā valsts, uz kurieni aizbraucu, bija Austrumvācija. Toreiz gan Rietumvācija (Vinterberga, Kenigze), gan Austrumvācija (Altenberga, Oberhofa) bija slavenas ar savu labo kvalitāti.
Vai treniņu un sacensību laikā nācās daudz krist?
***Jā, kamaniņās kritienu bija daudz. Tiku sveikā tikai ar sasitumiem vai brūcēm, kas bija izdziedētas dažu dienu laikā. Manā laikā pieredzēju divu komandas biedru bojā eju.
Kāds ir trases garums, un cik laika tiek patērēts vienā braucienā?
***Parasti no viena kilometra līdz pusotram kilometram. Brauciens ilgst maksimums vienu minūti, bet parasti tas ir zem minūtes.
Kādas ir labākās piedzīvotās trases?
***Atceroties Sibīrijas un Urālu nelīdzenās, smagās trases – mēs bijām „izgājuši to skolu”. Eiropas trases vienmēr ir bijušas labā līmenī – kvalitatīvas, ātras, gludas. Mana mīļākā trase ir ASV – Leikplesidā. Braucot tur Pasaules kausā, ieguvu 3. vietu, trase bija līdzīga Sibīrijas trasēm. Sacensībās esmu braucis ASV, Kanādā, Eiropā – Vācijā, Austrijā, Itālijā, Francijā, Zviedrijā.
Kurš ir tas brīdis braucienā, kad ir ļoti jāiespringst?
***Tāda brīža nav, tikai brauc, uzņemot ātrumu līdz 150 km stundā. Minūtes laikā ir jāizbrauc 15–16 virāžas, kurām katrai ir sava trajektorija, ceļš. Tās nevar „noķert domājot”, tur strādā automātika. Ja gribi nobraukt ātri – jābrauc atbrīvoti, nepielietojot lielu spēku, ķerot katru sekundes tūkstošdaļu.
Vai pirms galvenajiem sacensību braucieniem ir iespēja vairāk izzināt trasi?
***Pārsvarā tika organizētas treniņnometnes, kurās tad kārtīgi varēja izzināt trasi. Bet ja tādas nebija kādās trasēs, tad pirms sacensībām ir 4–5 treniņbraucieni, lai iepazītu trasi. Tajos braucienos ir jāsaprot, kas un kā un kur sagaida. Kā vari pielāgoties, tā arī nobrauci.
Kas ir svarīgākais sportistam, uzkāpjot uz kamaniņām un laižoties pa trasi?
***Ātrums un lielā centrbēdze, tie spiedieni, kas ir jāiztur, – tie pielīdzināmi lidojumam kosmosā. Tev jābūt vienkārši stipram, bet tajā pašā laikā tev jābūt atbrīvotam, ar spēju sajust, saprast, amortizēt, braukt šo ceļu. Tikai brīvi var nobraukt ātri. Tajā brīdī esi tikai tu, kamanas, tava varēšana. Sacensībās ir doti divi braucieni, olimpiskajās spēlēs – četri braucieni.
Kādi momenti no braucieniem uz Rietumiem…
***Braucieni uz kādām sacensībām ārpus PSRS robežām ilga nedēļu, divas, viss tika ļoti stingri pieskatīts. Bija gadījumi, kad notika bēgšana, manā laikā vairāki sportisti palika ārzemēs. Līdzbraucēji izveda arī attiecīgas „mācību stundas”. Tuvojoties sacensībām tika noskaitīts “Jūs trīs tagad pārstāvat mūsu lielo valsti – Padomju Savienību, aiz jūsu mugurām ir 293 miljonu cilvēku, un jums jāizdara viss pēc iespējas labāk, lai mūsu valsts būtu pārstāvēta godam kā citās nozarēs, tā arī šeit. Jāatdod visi spēki!” Taisnība zināmā mērā bija, ka tiešām mēs pārstāvējām pa īstam, esot trim sportistiem starptautiskās sacensībās no PSRS milzīgās zemes. Mēs gājām, darījām, un es neteikšu, ka slikti jutos.
Pēc PSRS sabrukuma
***Sabrūkot Padomju Savienībai un Latvijai iegūstot neatkarību, tai pavērās lielākas iespējas pilntiesīgi piedalīties starptautiska mēroga sacensībās. Latvijas Olimpiskā komiteja atguva savu statusu. Nebija jābrauc vairs uz Sibīriju, lai izcīnītu iespēju doties uz starptautisko vidi mēroties spēkiem, mēs kā neatkarīgas Latvijas valsts pārstāvji varējām pieteikt sevi starptautiskajām sacensībām. Vienīgā problēma bija nepietiekamās finanses. Mēs palikām „pastalās”. Tomēr Latvijas sportistiem pavērās daudz vairāk iespēju. Vissvarīgākais vienmēr bija doties uz sacensībām – no rezultāta līdz jaunam rezultātam. Esot Latvijas izlasē, tika nodrošināti ceļa izdevumi uz sacensībām, nodrošināja ar pārtiku un dzīves apstākļiem. Piedaloties sacensībās, starp Latvijas sportistiem valdīja brīvprātības princips.
Vai bija kāds atbalsts no toreizējā Daugavpils rajona?
***90. gadu sākumā man sniedza atbalstu Daugavpils rajona padome un apvienība „Sports”, nodrošinot darbavietu kā sporta instruktoram, kā arī atbalstot finansiāli, lai es iegādātos sev kamanas.
ZIEMAS OLIMPISKĀS SPĒLES
***1992. gadā XVI ziemas olimpiskajās spēlēs Francijā, Albērvilā Agris Elerts izgāja uz savu pirmo olimpisko startu. „Man bija liels gods pārstāvēt Latviju olimpiādē pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Latvija olimpiādēs nebiju piedalījies daudzus gadu desmitus. Tas man bija tāds tāls sapnis, un nu es stāvēju Olimpiskajā stadionā. Es biju starp visiem pasaules labākajiem sportistiem, nākot no mazās Ilūkstes. Es cīnījos kā toreiz – savā sētā, pagastā, Ilūkstē, rajonā, Latvijā, PSRS un pasaulē – par Latviju! Par toreizējiem startiem šodien ir cits skatījums. Tika sasniegta 13. vieta. Pēc tā laika tehniskām iespējām tas bija labs veikums. Līdz nākamajām ziemas olimpiskām spēlēm turpināju cīnīties, braukājot uz sacensībām, lai atkal kvalificētos nākamajām XVII olimpiskajām spēlēm Norvēģijā Lilihammerā. Braucu ar savām kamanām, kuras biju pilnveidojis. Pasaule ar kamaniņu tehniskajiem pilnveidojumiem bija strauji tikusi uz priekšu. Toreiz iekļuvu tikai 18. vietā. Tagad, piedaloties kamaniņu būvē, saprotu, kāpēc latvieši tik labi startē pasaulē. Latvijā ir augstā līmenī attīstījusi kamaniņu būvniecība.
Kā nonācāt līdz bobslejam?
***Jau 1994. gadā es pamazām sāku virzīties nost no kamaniņu braukšanas. Azarts mazinājās, un arī cerības noplaka. Dzīvē sāka parādīties citas prioritātes. Bet, tomēr miera nebija, man pavērās bobslejs. Uzreiz tiku Latvijas bobsleja komandā. Tiku Latvijas čempionātā – pirmais bija Sandis Prūsis, otrais Rodžers Lodziņš, trešais es. Pirmajā sezonā es jau tiku uz pasaules sacensībām. Visu laiku biju pilots. Rezultāti nebija tie labākie, trūka tehnikas jauninājumu.
- gadā sākās banku krīze. Nevarēju vairs atļauties nodarboties ar sportu. 1997. gadā sāku strādāt par mežsargu, visus šos gadus paralēli turpinot piedalīties dažādās sacensībās Latvijas mērogā. Aizvien turpināju vinnēt. Tomēr uz 1998. gada Ziemas Olimpiskajām spēlēm Japānā, Nagano Latvijas kamaniņu braucēju rindās izlasē mani nepaņēma. Sapratu, ka nu ir viss, jāliek punkts – mans laiks kamaniņu sportā bija beidzies.
Kā redzējāt tālāko virzību, vai kamaniņu sports saista aizvien?
Pavadītie 18 gadi kamaniņu sportā bija smagākais darbs kādu vien cilvēks var iedomāties. Ja Nav tādas naudas ko var samaksāt par to darbu, ko iegulda sportisti. Lielais sports ir nežēlīgi smags darbs. Tur jābūt trakam, lai to darītu.
Vai ir bijusi doma savas abas meitas un dēlu pievērst kamaniņu sportam?
Kamanas nāk tad, kad esi sevi pierādījis vispārējā sagatavotībā dažādos sporta veidos kopumā. Meitas Agne un Asnāte labi sportoja gan Ilūkstē, gan apkārtnē, Asnāte pat bija Latvijas izlasē skriešanas disciplīnā. Uz lielo sportu nevar tā bīdīt, ja pašam ir iekšā vēlme, tad pats aiziesi uz to. Bērniem nebija tik daudz tās dzirksts, lai cīnītos tālāk. Arī dēls Kārlis vienmēr ir bijis sportisks, bet diemžēl arī viņam pietrūka cīņas spars, lai sasniegtu augstus rezultātus. Arī sieva Dita ir sportiska. Kopā visi bieži pārstāvējām mūsu novadu un izcīnījām pirmās vietas Latvijasģimeņu sacensībās.
Ar ko šodien saista kamaniņu sports un kamanas?
Izgāju ceļu par kamaniņu būvi. Mani uzaicināja piepalīdzēt vienīgais Ziemas Olimpisko spēļu medaļnieks Latvijā tieši kamaniņu sporta vieniniekos, (Turīnā 2006. gadā iegūta bronzas medaļa un Sočos 2014. gadā iegūta bronzas medaļa), tagadējais treneris un mehāniķis – Mārtiņš Rubenis, sagatavojām kamaniņas sportistiem uz Ziemas Olimpiskajām spēlēm Pekinā. “Braukšana ar kamanām ir kā dziesma, ja pašā sākumā pirmās notis tiek salaistas greizi, tālāk vari nedziedāt!” – ja trases augšā nobrauc greizi, tad tālāk nekas labs nebūs, rezultāts nepiedod nevienu kļūdu – ir vienisprātis abi kamaniņu braucēji. Es tagad vēlos dzīvot citu, mierīgāku dzīvi. Šodien, pateicoties Mārtiņa Rubeņa atbalstam un neatlaidībai, lielajam darbam gan būvējot kamanas, gan trenējot jaunos Latvijas kamaniņu braucējus – sportisti sasniedz labus, augstus rezultātus pasaulē.
Kāds ir ieteikums vēlējums tiem jaunajiem cilvēkiem, kas ir nolēmuši veltīt savu dzīvi lielajam sportam, varbūt arī kamaniņu braukšanas disciplīnai?
Ir jākustas, ja gribi būt sportisks – celies, ej un dari! Sportā ir jābūt dzinulim, kas liek cīnieties, gribai būt labākam un stiprākam. Jābūt nepārtrauktā kutībā, jāatrod interese. Lielais sports tagad nav viegls, bet tas ir sasniedzams.
Ar ko nodarbojaties tagad, un kādi ir Jūsu hobiji?
Turpinu strādāt mežsaimniecības jomā. Piesaistot Eiropas atbalsta projektu līdzekļus, organizēju meža darbus, stādot un kopjot mežus. Joprojām patīk cīņa. Kāpšana kalnos (Kazbeks 5030 m), ceļošana, īsi un gari pārgājieni (Korsika 230 km), kalnu slēposana un braucieni ar velosipēdu (Ilūkste- Rīga 200 km).
Nobeigumā vēlos aicināt visus no 6. februāra līdz 20. februārim sekot līdzi, skatīties, turēt īkšķus par mūsu sportistiem, kas startēs XXIV 2022. gada Ziemas Olimpiskajās spēlēs Pekinā, Ķīnā!
Aija Piļka
Augšdaugavas novada
Ilūkstes pilsētas administrācijas
sabiedrisko attiecību speciāliste
