Sirds, kas ik dienu gāja došanas ceļu…

002cr bw     1. augustā 84 gadu vecumā mūžībā aizgāja Ilūkstes draudzes prāvests, Ilūkstes dekanāta dekāns, Jelgavas diecēzes ģenerālvikārs, prelāts (Preaelatus honoris) Jānis Krapāns.

Jānis Krapāns ir dzimis 1932. gada 17. aprīlī, septiņu bērnu ģimenē. Astoņu gadu vecumā pieņēma Pirmo Svēto Komūniju, jo jau no ģimenes nāca skaists piemērs – ir jāstrādā un jālūdzas Dieva svētība.

1965. gada 12. jūnijā pēc 12 cerību un pārbaudījumu gadiem bīskaps Julians Vaivods Jāni Krapānu iesvētīja par priesteri. Nesavtīgā kalpošanā un mīlestībā ir aizvadīts mūžs priesterībā. Ir pārciesti gan padomju varas gadi, kad pret reliģiju valdīja ideoloģiskais karš, gan teju 30 gadus strādāts Ukrainā, kur, vienam pašam darbojoties, apkalpoti 17 rajoni, kā arī Kijevas pilsēta; tika atjaunotas vairākas baznīcas un no jauna aizdedzināta cilvēkos gruzdošā ticība. Pēdējos 18 gadus priesteris Jānis Krapāns pavadīja, darbojoties sākumā Dvietes, tad Ilūkstes draudzē.

Aizvadītā gada 12. jūlijā tika atzīmēta prelāta Jāņa Krapāna priesterības piecdesmit gadu jubileja, kuras ietvaros pulcējušies tuvāki un tālāki viesi, vienojās pateicības pilnā lūgšanā par dekāntēva nesavtīgo darba gājumu Kunga druvā.

Kalpošana ir sevis ziedošana priekš cilvēkiem. Piecdesmit gadu laikā neesmu bijis nevienā atvaļinājumā, nekādās sanatorijās. Priesterim ir jāpalīdz cilvēkiem, jāpalīdz ģimenēm. Katra ģimene ir ar savām niansēm, svarīgākais ir saprast, piedot un aizmirst. Ja meklējam sevi, tad ir grūti, ja meklējam bērnu laimi, ģimenes laimi, tad viegli.” /Jānis Krapāns/

Tā ir lielākā bagātība, kad cilvēka sirds savā plašumā ir pilna līdz malām, un nav jātur tas, ko gribas dot – neprasot. Neņemot pretī neko. Vienkārši dot.

       Ilūkstes katoļu baznīcas priestera Jāņa Krapāna sirds ikdienu gāja došanas ceļu. Visa viņa dzīve bija sevis ziedošanās un uzticības Dievam pilna.

Būdams cienījamā vecumā, priesteris Jānis Krapāns joprojām apzinīgi, skaistā pazemībā veica savus pienākumus.

Sirdī un atmiņās ikvienam paliks viņa gaišais, tēvišķības tik ļoti piepildītais tēls, kas ik dienas, atkal no jauna veda garīgo vērtību pasaulē un nemitējās atgādināt par Debesu Tēva tik neizmērojamo Mīlestību gan mazajiem, gan lielajiem draudzes locekļiem.

Pavadot mūžībā garīgo tēvu, skumstam kopā ar draudzi un tuviniekiem.