„Sēļu istabā” iemūžina stāstus par ievērojamiem novada cilvēkiem

„Sēļu istabā” iemūžina stāstus par ievērojamiem novada cilvēkiem

     Ilūkstes Bērnu un jauniešu centra seno lietu krātuve „Sēļu istaba”, sagaidot Latvijas simtgadi un Lāčplēša dienu, turpina apkopot materiālus par ievērojamiem novada cilvēkiem.

     Pirmais stāsts ir par Lāčplēša Kara ordeņa (3. šķ.) kavalieri Artūru Dimantu. To izstāstīja viņa radinieces Aija Briede no Pilskalnes pagasta un Anita Markusa no Ķeguma (Artūrs Dimants ir Aijas un Anitas vecmāmiņas Elzas Biltaures brālis).

 

     Artūrs Dimants dzimis 1894. gada 5. novembrī Prodes pagasta „Ķesteros”. Nodarbojies ar zemkopību. No 1917. līdz 1918. gadam dienējis latviešu strēlnieku formējumos. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada maijā. Dienējis Augškurzemes partizānu pulkā kā pulka komandiera adjutants, piedalījies kaujās pret lieliniekiem. 1925. gada 3. novembrī Artūrs Dimants apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni par piedalīšanos 1919. gada maija un jūnija cīņās Ilūkstes apriņķī, veicot kaujas uzdevumus ar lielu uzupurēšanos un pārdrošību. No dienesta atvaļināts 1921. gadā un atgriezies Prodes pagasta „Ķesteros”.

     No 1935. gada līdz 1940. gadam Artūrs Dimants bijis Ilūkstes pilsētas valdes sekretārs, bet no 1941. gada līdz 1944. gada jūlijam – Prodes pagasta vecākais. 1940. gada 1. maijā apbalvots ar Lietuvas valsts 10. gadu pastāvēšanas jubilejas medaļu.

    1941. gadā  Artūram Dimantam izdevies izvairīties no represijām, bet deportēta tika viņa sieva. 1944. gada 12. oktobrī Artūrs Dimants tika arestēts, un 1945. gada 18. aprīlī  LPSR IeTK karaspēka kara tribunāls notiesāja viņu un uz 10 gadiem izsūtīja uz Krasnojarskas apgabalu (darbam sālsraktuvēs). 1954. gadā Artūrs Dimants atbrīvots un 1956. gadā atgriezies mājās Latvijā, dzimtajos „Ķesteros”, taču ilgi šeit nav nodzīvojis. 1958. gada augustā Artūrs Dimants mira, jo veselība izsūtījumā bija stipri iedragāta. Apglabāts Prodes pagasta Gulbenes kapos.

     Paldies, Aijai un Anitai par saglabātajām atmiņām, fotogrāfijām un lepnumu par ievērojamu savas dzimtas cilvēku,  karavīru, varoni, mūsu Latvijas un Ilūkstes aizstāvi, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Viņš ir arī mūsu novada lepnums!

 

 

A.Dimants Ilūkstes pilsētas valdē

 

A.Dimants Subatē ,sagaida Latvijas prezidentu K.Ulmani ( 1936.g.)

 

 

Novada cilvēku stāsti Latvijas simtgadei.

Turpinājums… 

 

ALFRĒDS PRAULIŅŠ  (1891-1942).

Ilūkstes apriņķa priekšnieks  no 1923.-1927.gadam.

Lāčplēša kara ordeņa kavalieris.

 

(Attēlā : Hilda un Alfrēds Prauliņi. Foto no  Rutas meitas Indras Siliņas arhīva)

 

     Viens no sava laika Latvijas Brīvvalsts pazīstamākajiem virsniekiem-vairāku apriņķu priekšnieks, kura vīrišķīgo stāju pazina daudz. Alfrēdam Prauliņam piemita arī dzejnieka romantisms. Latvijas brīvvalsts laikā tika izdots dzejoļu krājums “Gulbja dziesma” , ar pseidonīmuVanags.

     A.Prauliņš 1919.gada 3.maijā brīvprātīgi iestājas Latvijas armijā un piedalās Rīgas un Vidzemes atbrīvošanā. 1919.g.gadā  Alfrēds kļūst par rotas komandieri 4.Valmieras kājnieku  pulkā. Viņš piedalās kaujās pret Bermontu un lieliniekiem. Viņu paaugstina par kapteini. 1919.gada septembrī viņa pulks piedalās Līvānu ieņemšanā.  1924.gadā Alfrēdu Prauliņu apbalvo ar Lāčplēša kara ordeni par kauju 1916.gada  22./23.decembra naktī  pie Mangaļiem Tīreļu purvā . Apbalvots ar Jura krusta IV šķ., Annas IV šķ. ordeņiem.A.Prauliņš Ziemassvētku kaujās,vadīdams brīvprātīgo komandu, zem tiešas uguns joslas, ieņēma ienaidnieka ierakumus. Aleksandrs Grīns savā darbā “Dvēseļu putenis” raksta: “Pirmās rotas griezējus vada leitnants Prauliņš, gados vēl pajauns, bet miesās jau apmeties vīrs. Un šāvējs tāds, kas nešauj garām gaisā sviestam čiekuram….” Atvaļināts 1920.g. 1.aprīlī. 1923.gada 19.decembrī Alfrēdu Prauļiņu  pārceļ darbā par Ilūkstes apriņķa priekšnieku, kur nostrādā līdz 1927.gadam. Alfrēdam Prauliņam  bija trīs meitas: Aina, Astrīde, Ruta  Prauliņas . Vecākās meitas Aina un Astrīde  aizbrauc no Latvijas uz Austrāliju, bet  Ruta izceļo  uz Zviedriju. 1940.g.15.novembrī  A.Prauliņu apcietina un 1942.gadā  Novosibirskas cietumā nošauj.

 

Stāstus apkopo

Ilūkstes bērnu un jauniešu centra direktore

Vanda Rimša